Pēc ateistu domām reliģija esot mainīga parādība: tai ir bijušas un joprojām ir dažādas formas un, mainoties apstākļiem, reliģija aizvien pārveidojoties. Tātad reliģijai it kā nebūtu nekādas pārcilvēciskas vērtības, jo kas mainās atkarībā no apstākļiem, tas neesot nekas būtisks cilvēkam un to var aizvietot ar citām vērtībām.

Īstenībā tas ir citādi. Reliģija ir mainīga tikai savās formās, bet būtībā tā ir palikusi nemainīga kopš cilvēces sākumiem.

Kas tad pieder pie reliģijas būtības? Atbildot uz to, ateisti min trīs galvenās īpatnības:

"Pirmkārt, (..) ticība pārdabiskā reālai eksistēšanai. Ja šādas ticības nav, nevar būt arī reliģijas.

Otrkārt, reliģiskajā ticībā pārdabiskajam nepieciešamais komponents ir emocionāla attieksme pret pārdabisko..

Treškārt, ticībā pārdabiskajam iekļaujas pārliecība, ka pārdabiskais var lemt cilvēku likteņus, ka cilvēks, savukārt, noteiktā veidā var izraisīt tā labvēlīgu attieksmi u.tml (..) Atšķirībā no ideālistiskās filozofijas obligāts reliģijas nosacījums ticīgo un pārdabiskā divpusējas attiecības, kas nosaka kulta darbību nepieciešamību" (Zinātniskais ateisms, 18.- 19.lpp.).

No savas puses piezīmēsim, ka kristīgā baznīca, kas pārstāv visplašāk izplatīto reliģiju pasaulē, arī pašreiz cilvēka pestīšanai kā minimumu pieprasa tieši minētos trīs nosacījumus:

a) ticību Dievam, viņa reālai esamībai;

b) mīlestību pret Dievu, t.i., pozitīvu emocionālu attieksmi pret viņu;

c) pakļaušanos Dievam kā cilvēka atalgotājam un taisnīgam tiesātajam.

Jājautā, kas šai ziņā būtiski mainījies kopš cilvēces sākuma? Mežonis cilvēces rītausmā, kas, dzirdot pērkona grāvienus, bailēs varbūt krita pie zemes, jau būtībā ticēja pārdabiskas būtnes esamībai. Viņš pareizi uzskatīja, ka pērkona grāvieni ir šīs būtnes darbs. Arī kristieši uzskata, ka daba ar tās zibeņiem un pērkoniem, un visām citām parādībām ir Dieva darbs. Mežonis, krītot pie zemes, pietiekoši skaidri izteica savu ticību, bet arī savu bijību, pielūgsmi un padevību pārdabiskajam.

Kā redzam, pat visprimitīvākajā kultā ir atrodami reliģijas būtīgie elementi. Tas rāda, ka mainās tikai veids, kā cilvēlks pagodina Dievu, pilnveidojas viņa atziņas par pārdabisko, bet būtībā reliģija paliek tā pati.

Iemesls, kāpēc religija savā būtībā nemainās, ir permanentais cilvēka stāvoklis attiecībā pret Radītāju. Dievs ir un paliek gudrāks, svētāks un varenāks par cilvēku, un no Dieva mienmēr būs atkarīga cilvēka dzīve. Reliģija izsaka šo attiecību kompleksu. Tanī ir reliģijas paliekošā vērtībā.

Secinājumi:

1) Reliģijas vēsture rāda, kā cilvēki meklējuši pārdabiskās patiesības un kā viņi ar laiku ir nonākusi pie dziļām atziņām par Dievu.

2) Ja dažkārt cilvēki ir maldījušies, tas nenozīmē, ka ar to pašu Dieva esamība būtu apšaubāma, bet tas tikai rāda, kā pašem cilvēkiem ir gājis, meklējot Dievu.

3) Jebkuras patiesības vērtība nav atkarīga no tā, kas un kādā veidā to ir atradis. Tātad, runājot par Dieva esamību, reliģijas evolūcijas (attīstības) jautājums nav sevišķi svarīgs.

4) No teiktā ir redzams, ka maldīgs ir ateistu paņēmiens apšaubīt Dieva esamību vai pašas reliģijas vērtību, atsaucoties gan reliģijas evolūciju, gan uz dažādām tās formām vēsturē.